Jekaterīna Kotova. Minotaura simbols

…Подойди к Минотавру,695px-Theseus_Castellani_Louvre_E850
Подними его шлем
И примерь на себя.
Сделай это скорее:
Днём другого Тесея
Приведут с корабля.
/http://pisatelei.clan.su/forum/47-64-1 /

Par Minotauru pirmo reizi es uzzināju pamatskolas laikā, kad izlasīju Grieķu mitoloģijas grāmatā mītu par Tēzeju. 2011. gadā “Smilšu bilžu valodas” semināra laikā uzliku savu smilšu bildi. Viena no figūriņām, kas ienāca tajā bildē, bija Minotaurs. Tad, es ilgi domāju, kāpēc tieši šo figūriņu es izvēlējos, un kas slēpjas aiz šī tēla. Un, kad vajadzēja izvēlēties simbolu, par ko rakstīt, tad spontāni prātā parādījās tieši Minotaura vārds. Sāku meklēt informāciju, lasīt rakstus, grāmatas un secināju, ka aiz mīta slēpjas daudz vairāk nekā var padomāt. Atklāju, ka ļoti daudzi autori savos darbos pievērsušies Minotaura tēlam, gan gleznotāji un tēlnieki, gan rakstnieki un dzejnieki, gan režisori un datorspēļu veidotāji atspoguļoja Minotara tēlu savos darbos, atklājot šī simbola dziļo jēgu. Sapratu, ka patiešām būtu ļoti interesanti uzzināt, ko simbolizēja un simbolizē Minotaurs pasaules kultūrā un psiholoģijā.

Mīts par Minotauru
Vārds minotaurs sengriķu valodā (Μῑνώταυρος) nozīmē “Mīnoja vērsis”. Grieķu mitoloģijā Minotaurs ir briesmois – cilvēkvērsis, ko sauc Asterijs (“zvaigžņu”), kas dzīvoja Krētā.  Saskaņā ar mītu (pēc Apollodora), Mīnojs, pirms kļūt par Krētas valdnieku, lūdza Poseidona zīmi. Poseidons sūtīja Mīnojam balto vērsi ar nosacījumu, ka Mīnojs ziedos šo vērsi. Kad Mīnojs ieraudzīja šo skaisto dzīvnieku, viņam palika tā žēl, un viņš ziedoja dievam citu vērsi, cerējot, ka Poseidons nepamanīs.  Bet Poseidons pamanīja viltojumu un sodīja Mīnoju. Viņš iemīlēja Mīnoja sievu Pasifaju tajā vērsī. Daidals izveidoja no koka govi, kur Pasifaja varēja paslēpties un pievilināt vērsi. Šo attiecību rezultātā Pasifajai piedzima Asterijs, ko sāka saukt par Minotauru. Viņam bija cilvēka ķermenis, bet aste un galva kā vērsim. Pasifaja mīlēja un auklēja bērnu, bet kad viņš izauga, cilvēki sāka baidīties no viņa.  Tad Daidals uzbūvēja milzīgu labirintu, kur varēja dzīvot Minotaurs. Mīnoja dēlu Adrogeju aiz skaudības nogalināja Atēnu iedzīvotāji (pēc citas versijas Maratonas vērsis). Par sodu Atēnām Mīnojs pieprasīja katru gadu (pēc citas versijas reizi deviņos gados) septiņus Atēnu jauniešus un jaunietes, kurus upurēja Minotauram. Kad pienāca kārta trešo reizi sūtīt upurus Minotauram, viens no septiņiem jauniešiem bija Atēnu valdnieka Egeja dēls – Tēzejs. Viņš apsolīja tēvam, ka, ja uzvarēs briesmoni, tad atgriezīsies mājās uz kuģa ar baltām burām. Tēzejā iemīlējās Mīnoja meita Ariadne. Par Tēzeja solījumu precēt viņu un aizvest no Krētas Ariadne apsolīja palīdzēt varonim. Ariadne lūdza padomu Daidalam, kurš iemācīja viņu kā neapmaldīties labirintā. Ariadne deva Tēzejam kamoliņu, viņš piesēja pavedienu pie ieejas un gāja pa labirintu, kamēr atrada Mīnotauru un nogalināja to. Saritinot pavedienu kamolā, viņš atrada izeju no labirinta sev un saviem biedriem. Pa ceļam uz mājām Tēzejs iebrauca uz Naksosu, kur Ariadnē iemīlējās Dionīss (pēc citas versijas Tēzejs pats atstāja Ariadni uz Naksosas). Tēzejs aizmirsa nomainīt melnas buras uz baltām. Egejs, ieraugot kuģi ar melnām burām, aiz sēram izdarīja pašnāvību, metoties no klints jūrā.75028444_3996158_542pxtheseusminotaurrameytuileries
Jevsevijs un Plutarhs savos aprakstos par Tēzeju un Mīnotauru piedāvā citu versiju, pamatojoties uz  autoru Filohoru (III gs.p.m.ē.). Pēc Filohora vārdiem labirints bija parasts cietums, kur uzturēja ieslodzītos. Par piemiņu savam dēlam Androgejam Mīnojs rīkoja sacensības, bet uzvarētājam par balvu bija Atēnu jaunieši. Mīnoja karavadonis Taurs bija ļoti rupjš un mežonīgs cilvēks, bet viņš vienmēr guva uzvaras šajās sacensībās. Pret Atēnu jauniešiem Taurs izturējās ļoti augstprātīgi un cietsirdīgi. Klīda arī baumas, ka Tauram ir mīlas sakars ar Pasifaju. Tāpēc Mīnojs piekrita Tēzeja lūgumam sacensties ar Tauru. Krētā arī sievietes varēja vērot sacensības. Ariadne ieraudzīja Tēzeju, un bija sajūsmā par viņu, kad viņš parādīja, ka ir stiprāks par citiem.  Tēzejs uzvarēja Tauru. Mīnojs bija priecīgs par Taura zaudējumu un atbrīvoja Tēzeju un citus jauniešus.
Pēc vēl vienas hipotēzes Minotaura mīts varētu būt mantots no Finikijas, kur pielūdz  dievu Molohu. Viņam bija vērša galva un viņš pieprasīja cilvēku upurus (pēc citas versijas “molohs”ir nevis dievs, bet rituāls – cilvēks ziedoja dievam upuru – savu dēlu, sadedzinot viņu). Minotaura nāve varētu simbolizēt tā kulta iznīcināšanu.

Kultūras un vēstures avoti mītam par Minotauru
Mīnoju civilizāciju, kas eksistēja III-II tūkst. p.m.ē., uzskata par pirmo lielo civilizāciju Eiropas zemēs, kas veidoja pirmsākumu Antīkas Grieķijas civilizācijai. Neskatoties uz daudziem mītiem un leģendām, kas stāsta par šīs civilizācijas varenību un bagātību, tās arheoloģiskā atklāšana notika 20.gs. sākumā, kad sērs Artūrs Evans veicis izrakumus un  Krētas centrā atklājis Knosa pili.
Svarīgu lomu mīnoju kultūrā spēlēja reliģiskie kulti. Sākumā pielūdza Zemi-rādītāju vai Māti-dievieti, un kā sekas tam, sabiedrībā valdīja matriarhāts. Jau šajā periodā Krētā pastāvēja vērša kults. Ar Mātes — dievietes kultu ir saistīta mīta par Minotauru rašanās. Tomēr tā klasiskā forma parādās vēlāk. II tūkst.p.m.ē. sākumā reliģiskās ticības sāka pārveidoties. Aptuveni 13.gs.p.m.ē. galvenās lomas sabiedrības dzīvē pilnībā pāriet pie vīriešiem. Sakarā ar to zaudē savu nozīmi sieviešu kulta dievietes, tajā skaitā Mātes — dievietes kults. Tā vietā atnāk jaunā Olimpijas dievu reliģija, kuras centrā stāv debesu dievi, kas kontrolē un regulē dabas spēkus, bet paši nav to avoti. Samazinājās dievību  tēlu zoomorfiskums, atnāk antropomorfie tēli. Vēlākā periodā parādās mīti par varoņiem-cilvēkiem, kuriem ir radniecība ar dieviem, un kā sekas tam viņi ir apveltīti ar unikālām spējām. Šajos mītos parādās tālā saikne ar vēstures faktiem. Šim periodam atbilst mums zināma versija mītam par Minotauru un Krētas labirintu, kas atgādina gan par vērša kultu, kas pastāvēja Krētā, gan par sarežģītu Knosa pils uzbūvi, pazemes telpām, ko arī sauca par Labirintu. Bet varoņu mitoloģijas iezīmes atspoguļojās sižetā par Tēzeju, kurš nogalinā Minotauru.
Mīta par Minotauru rašanos attiecina uz dzīvnieku fetišisma periodu. Šim vēstures periodam raksturīgi saprast dzīvnieku, cilvēku un debesis kā vienlīdzīgas vienības. Sakarā ar to, ka Minotaura tēvs bija vērsis, kas iznāca no jūras, tad Minotaura tēls ir saistīts ar jūras stihiju. Tas ir, ka Minotaura tēlā savienojas debesis, jūra, pazemes un virszemes pasaules.
Pēc dažu vēsturnieku domām Minotaura stāsts ir stāsts par indoeiropiešu kultūras sadursmi ar autohtoniskām “jūras tautu” kultūrām (kas pielūdza vērsi). Kur par uzvarētājiem kļuva indoeiropieši.
Krētas kultūrā un reliģijā vērsim bija liela nozīme. Bet pētnieki joprojām nespēj piedāvāt vienotu un visaptverošu šī kulta interpretāciju. Vērsim bija liela nozīmē kā auglības simbolam. Īpaša loma vērsim bija Krētas mitoloģijā:  Zevs , pārverties par vērsi, nolaupa Finikijas karalieni Eiropu, un Krētā viņiem piedzimst Mīnojs (!); vērsis, kurā iemīlējās Mīnoja sieva Pasifaja, un viņu dēls Minotaurs — cilvēkvērsis. Līdz ar to, var secināt, ka vērsim bija ciešs sakars ar valdnieka varu.
Īpašu interesi izraisa rituāls, ko sauc “tauromahija”, kas ir atspoguļots plaši pazīstamajā freskā “Spēles ar vērsi” (Krēta, freska no Knosa pils 1700-1500 gg. p. m. ē.), kā arī statuetē, kas attēlo tauromahu.knoss_freska Tā ir spēle, kur jaunieši un jaunietes sacenšas ar vērsi. Tā prasīja izcilu veiklību un drosmi, jo bija nepieciešams paķert dzīvnieku aiz ragiem, paveikt dubulto apgriezienu gaisā virs vērša ķermeņa unThe_Bull_Leaper_Knossos_1500BC nolēkt viņam aizmugurē. Nav īsti zināma šīs spēles jēga. Iespējams, tas ir reliģisks rituāls, kur bija nepieciešams savaldīt dabas (zemestrīces) graujošo spēku, ko simbolizēja vērsis. Vai arī var pieņemt, ka spēle ar vērsi ir saistīta ar iniciācijas rituālu, iesvētīšanu pieaugušo dzīvē. Ņemot vērā vērša kosmisko raksturu, iespējams, lēciens pāri tam nozīmēja “lēcienu” jaunajā eksistences līmenī.

Minotaura mīta un simbola interpretācijas
Jebkurš mīts vai leģenda, kurā tiek minēti briesmoņi, varoņi, nodevas vienlaicīgi ilustrē:

  • kosmisko situāciju (gnosticisma idejas par ļaunumu un glābšanu);
  • sociālo zemtekstu (piemēram, par valsti, ko apspiež tirāns, kāda nelaime vai ienaidnieku spēks);
  • psiholoģisko nozīmi, kas raksturo kādu cilvēku kopu vai indivīdu (briesmonis cilvēkā un savas labākās daļas upurēšana).

Minotaurs var simbolizēt pēdējo robežu attiecībās starp cilvēka  garīgo un dzīvniecisko pusi. Varonis simbolizē garīguma virsroku; Minotaurs, kuram ir dzīvnieka galva, simbolizē zemisko spēku virsroku.
Simbolu enciklopēdijā var atrast šādas Minotaura simbola interpretācijas:

  • mežonīgas dabas spēki, cilvēka dabas nežēlīgas kaisles;
  • solārais vērsis (daudzās kultūras vērsis bija saules simbols, saules atdzīvinošs spēks, kā pavadonis no zvaigžņu pasaules uz zemi);
  • miasms (inficējošie tvaiki), ko iznīcināja solārais varonis Tēzejs;
  • simbols visam dēmoniskajam un ļaunuma simbols;
  • tirānijas simbols;
  • noslēpta destruktivitāte un apspiestās vēlēšanās;
  • dzīvnieku instinktu virsroka.

Grieķu monētām, kas attēloja Labirintu, otrajā pusē varēja redzēt ne tikai vērša galvu, bet arī dievietes wpid-9mEvc17uSXUDēmetru un Persefoni. Tādējādi Labirints simbolizēja pazemes valstību, bet Minotaurs bija nāves atveidojums. Minotaura tēlā tiek apvienotas debesis, jūra, zemes un pazemes pasaules.

Kā alternatīva zodiakālam horoskopam no seniem laikiem eksistē mitoloģijas horoskops. Mitoloģiskajā horoskopā parādās zīmes, kas atspoguļo cilvēka Ēnas pusi (piem., Kentaurs, Harpija, Pegazs, Cerbers, Sirēna, Grīfons, Himera u.c.). Minotaura zīme raksturo cilvēkus, kas piedzima no 01 decembra līdz 07.janvārim. Horoskopā rakstīts, ka Minotaurs – cilvēks ar vērša galvu ir savas būtības vergs. Viņš ir piedzimis, lai viņu vadītu; kā ganāmpulka daļa nevis līderis. Mīnotauram ir grūti pieņemt patstāvīgus lēmumus, tāpēc viņš rīkojas parasti pēc citu teiktā, pēc citu gribas, ja tas nav pretrunā ar viņa zvērīgiem instinktiem.

Minotaura simbols pasaules kultūrā un mākslā
Mīta par Minotauru sižets tika bieži izmantots uz antīkām monētām, vāzēm, freskām, mozaīkām u.c.405774c156e70_86ebb_11efa6dc_XL

 

 

 

Viduslaikos un Renesanses periodā Minotauru joprojām bieži attēlo baznīcu mozaīkās, manuskriptu ilustrācijās, enciklopēdijās, komentāros pie antīkas darbiem, dzejā un  mākslā. Minotaura mājas interpretēja kā pasaulīgo baudu simbolu.  Septītajā elles aplī  (”Dievišķā komēdija”  Dante Aligjēri) Minotaurs sargāja varmākas (cietsirdīgos). Dante nenosauc Minotauru vārdā, bet raksta “Krētas nelaime”, “radījums”, “zvērīgas dusmas”. Virgīlijs  ķircina Minotauru, atgādinot viņam par nāvi no Tēzeja rokas. Aklā niknumā briesmonis sācis haotiski kustēties, un ceļinieki cenšas ātrāk paiet viņam garām. Dantem Minotaurs ir savas kaisles upuris, viņš nevar aizmirst savu sakāvi, kas izlēma viņa likteni.  Pīzas Gvido savos komentāros pie  Dantes “Elles” raksta, ka Minotaurs simbolizē Sātanu, bet labirints ir maldīgas pasaules simbols. Kā Sātans pārņem dvēseles, kad cilvēki izvēlas nepareizo ceļu, tā Minotaurs apēd Atēnas jauniešus, kad viņi nonāk viņa mājās.  Kā Ariadne palīdzēja Tēzejam izkļūt no labirinta, tā Jēzus Kristus norāda dvēselēm ceļu pie mūžīgas dzīves gaismas. Citiem vārdiem sakot, Tēzeja un Minotaura cīņa simbolizē Dieva un Sātana cīņu par cilvēku dvēselēm.
18.gs. pētnieki centās ieraudzīt mītos reālas vēstures notikumus. Didro (“Enciklopēdija”, 1765.) raksta, ka Minotaura tēls jāsaprot kā Pasifajas neuzticības nosodīšanu (viņas attiecības ar Mīnoja galminieku Tauru), bet Tēzeja uzvara par Mīnotauru ir alegorija Mīnoja cīņas beigām ar Atēnām.r93
Antonio Kanova marmora statuja “Tēzejs – triumfētājs” (1781.-1782.) simbolizē prāta un skaistuma uzvaru par dzīvniecisko sākumu. Kanova attēloja Tēzeju, kurš sēž uz briesmoņa nedzīva ķermeņa. Tēzejam ir skaists, muskuļains ķermenis, viņa mierīga sēja kontrastē ar viņa pretinieka masīvo ķermeni ar vērša galvu.

19.-20.gs. mijā Frīdrihs Nīče savos darbos pievērsās mītam par Minotauru. Viņš viens no pirmajiem sāka interpretēt Minotaura tēlu nevis kā ļaunuma iemiesojumu, bet kā haotiskā, nekontrolējama sākuma izpausmes. Cilvēkam nepieciešams pieņemt to sevī, nevis nogalināt to. Nīče neuzskatīja Tēzeju par varoni, jo viņa uzvara nav absolūta, jo Ariadne paliek ar Dionīsu, un, nogalinot Mīnotauru, Tēzejs atņem sev iespēju attīstīties.
20.gs. Minotaurs tika izrauts no ierasta stāsta par Tēzeju un labirintu. Salīdzinošā mitoloģija, Darvina un Freida darbi lika pa jaunam paskatīties uz šo radījumu, uz cilvēcīgumu zvērā un zvērisko cietsirdību cilvēkā. Šādas pārmaiņas jau var pamanīt Džordža Uotsa gleznā “Minotaurs” (1885.).minotaur

Gleznotāju stipri iespaidoja raksts avīzē par ielas prostitūciju. Viņš nolēma alegoriski attēlot kā raupjums iznīcina nevainību. Minotuars skatās tālumā no savas citadeles sienas. Rokā viņam ir saspiesta gulbja ķermenis. Gleznā Minotaurs neizskatās kā briesmonis, bet drīzāk kā radījums, kurā cilvēka prāts un apziņa cīnās ar tumšajiem instinktiem.
Ar psihoanalīzes parādīšanos mītu par Minotauru sāka uztvert kā simbolu cilvēka klejošanai savas zemapziņas labirintā un viņa cīņai ar paša bailēm un aizspriedumiem, centieniem izzināt sevi un savu iekšējo pasauli. Šī interpretācija atstāja lielu iespaidu uz 20.gs. kultūru.
Par nozīmīgāko ieguldījumu  Minotaura mākslinieciskajā tēlā var uzskatīt Pikaso darbu sēriju (1933.-1937.). Sirreālistiem Minotaurs simbolizēja konfliktu starp apziņu un zemapziņu. Pikaso uztaisīja skici pirmajam žurnāla numuram  “Minotaurs”. Katrā no nākamajiem numuriem, kas iznāca līdz 1939.gadam, tika attēlots Minotaurs kā viņu redzēja Dali, Magrits, Makss Ernsts, Rivera u.c. Pikaso Minotaurs ir mainīgs: vienā zīmējumā viņš atspoguļo tumšo un cietsirdīgo cilvēka daļu, citā ir jautrs un dzīvespriecīgs dzīvnieks. Minotaura nāves attēlojumā Pikaso apvieno spāminotaur-is-wounded-1933-1.jpg!xlMediumņu koridu ar Krētas rituālu. Pikaso gravīrā “Minotaurs arēnā” kails jaunietis vienaldzīgo skatītāju klātbūtnē caurdur briesmoņa muguru ar zobenu. Zīmējumā “Minminotaur-is-dying-1933.jpg!xlMediumotaura nāve” tukšā arēnā asiņo cilvēkvērsis, viņš pacēla galvu un ar mokām skatās debesīs. Sēriju pabeidz bilde, kur veco nevarīgo zvēru ved aiz pavada maza meitene ar puķu pušķi.

Savos zīmējumos Pikaso ne tikai pārdomā mītu par Minotauru, bet pārvērš viņu par traģisko varoni. Mākblind-minotaur-is-guided-by-girl-1934.jpg!xlMediumslinieks izmantoja šī tēla daudzveidību, lai atspoguļotu cilvēka dvēseles dažādus stāvokļus. Viņš uzskatīja, ka cilvēks ir ierobežots ar savas eksistēšanās šaurām robežām, tāpēc viņam pašam patika pārvērsties par vērsi, kura dabā viņš saskatīja daudzas līdzības ar sevi pašu.  Minotauru dēvē par 270mākslinieka alterego. 1950.gadā mākslinieks nofotografējās, pieliekot pie galvas no zariem izveidotu vērša galvu.

20.gs. literatūra autori ļoti bieži izmantoja motīvus no mīta par Mīnotauru. Piemēram, H.L.Borhes „Asterija māja”, Merija Reno „Tēzejs”, Roberts Šeklijs „Minotaura labirints”, Fridrihs Direnmats „Minotaurs”, Viktors Peļevins „Šausmu ķivere” u.c. Daudzos darbos Minotaura tēlu interpretē kā pozitīvo varoni, vai kā sabiedrības atstumto. Autori pauž domu, ka par briesmoņiem nepiedzimst, par tādiem viņus pataisa cilvēki. Lasot Borhesa “Astērija māja”, liekas, ka Astērijs (Minotaurs) runā tieši ar lasītaju. Sirdi pārņem skumjas un vienā brīdī var sākt justies tik pat vientuļi kā viņš. Un beigās var saprast Tēzeja izbrīnu, par to, ka «Minotaurs gandrīz nav pretojies.» Jo tāpat kā lasītājs arī Tēzejs domāja, ka labirintā viņu gaida briesmonis un cilvēkēdājs Minotaurs, nevis vientuļais ķeizarienes dēls Astērijs. Arī R.Šeklijs darbā “Minotaura labirints” piešķir Minotauram savādāku kvalitāti: “Смехотворнее всего то, что придется по-прежнему прикидываться чудовищем и жить в постылой минотаврячьей ситуации – а ведь в глубине души он вообще не считал себя Минотавром. Минотавр был убежден, что, вопреки внешним признакам, он на самом-то деле единорог. Убеждение основывалось на том, что, сколько он себя помнил, им владело желание возложить голову на колени девственницы. В общем, у Минотавра было тело минотавра, а душа единорога.” Mīnotaura traģēdija ir tajā, ka viņš apzinās savu atšķirību no citiem, saprot, ka ir nolemts vientulībai.
Minotaura pretrunīgajā tēlā ir apvienoti neapvienojamie jēdzieni: zvērīga cietsirdība un cilvēcīgums, dusmas un ciešanās, nāve un neparasta dzīvotspēja. Tas ir viens no labākajiem 20.gs. cilvēka apziņas simboliem.

Minotaurs psiholoģijā
Zigmundam Freidam labirints simbolizēja bezapziņu, par kuru cilvēks nevalda. Minotaurs astpoguļo bailes, instinktus, izstumtās vēlēšanās. Tēzejs ir pats cilvēks, kurš cenšas saprast sevi, un Ariadnes pavediens ir sapņi un vīzijas, kas paver bezapziņas daļu.
Psihoanalītiķis Džeimss S. Grotšteins savā rakstā “Iekšējie objekti vai “himeras”: dēmoniskā iekšējās pasaules trešā forma” pauž domu, ka akrobātiskas spēles ar vēršiem, iespējams, simbolizēja sieviešu spēju savaldīt vīriešu fallu vērša formā. Minotaurs ir arhetipisks un prototipisks dažiem iekšējās pasaules aspektiem. Labirinta un Minotaura tēma atgādina M.Kleinas koncepciju par arhaisko Ēdipa kompleksu, kas pēc viņas domām izpaužas vēl orālajā attīstības stadijā un to raksturo zīdaiņa bezapzinātās fantāzijas par to, ka tēva penis un iekšējie bērni dzīvo mātes ķermenim iekšā. Tādējādi, autors pieņem, ka viena no Minotaura nozīmēm ir tēva falls: a) iekārotais gūsteknis, kas ieslodzīts mātes “cietumā” nepārtrauktā sado-mazohistiskajā iekļūšanas stāvoklī; b) pakļauts, bet biedējošs sargs, kas patrulē, sargā un aizstāv mātes iekšējos orgānus no svešzemnieku iebrukuma; c) sfinksai līdzīgais subjektīvais objekts, iluzorais, un kas izaicina iebrucēja un slepkavas identitāti; d) bērna priekšstatu par vecāku seksuālo sakaru un kaunu par šī sakara zvērisko dabu.  Autors pievēršas arī citiem Minotaura simboliskiem aspektiem. Viņš uzskata, ka Minotaurs netieši parāda nevainīgo upuru ziedošanu īpaši bērnu un zīdaiņu, īpaši ziedošanu matriarhāta dievībām, kuras pielūdza Krētā.
Viesturs Rudzītis savā grāmatā “Pie Tēva” raksta, ka Minotaurs varētu izskatīties kā vīrietis, kuram galva iestrēga dzemdē, un kurš nevarēja no tās atbrīvoties. Tas demonstrē situāciju, kad vērša dabas ir pārāk daudz. Minotaurs piedzima sievietei, kas palika atkarīga no savas seksualitātes, un nevarēja pārvarēt tieksmi pret vērsi. Ņemot vērā to, ka Krēta skaitījās par matriarhāta citadeli, nav grūti saprast, kāpēc  Mīnotauram nācās pazaudēt savu galvu sieviešu orgānos – seksuālās orģijas matriarhāta laikā bija daudz vieglāka nodarbošanās, nekā maizes pelnīšana grūtībās un sviedros. Ja cilvēks saslima ar seksuālo atkarību, tad atbrīvoties no tās bija praktiski neiespējami. Rituālo spēli ar vēršiem V.Rudzītis interpretē kā simbolisko kontroli par sieviešu dzimumorgāniem vai  tiekšanos pēc bērna ieņemšanas un dzemdēšanas neņemot vērā sekas. Tēzeja uzvara par Minotauru nozīmē kontroli par seksuālām pārmērībām, pretestību orģiju kārdinājumam.
No K.G.Junga arhetipu teorijas viedokļa neapšaubāmi Minotaura tēls pieder Ēnai. Jo Ēna bieži sapņos parādās, ka primitīva, naidīga un biedējošā figūra, jo Ēnas saturs ir izstumts no apziņas un ir antagonistisks apzinātiem uzskatiem.
Grāmatā “Cilvēks un viņa simboli” Džozefs L.Hendersons raksta, ka mītā par Minotauru Tēzejs bija Atēnu patriarhālā gara iemiesojums, viņam nācies pretoties Krētas labirinta briesmām, kur dzīvoja briesmonis Minotaurs, kas simbolizēja Krētas matriarhāta slimīgās izpausmes (jebkurā kultūrā labirints simbolizē matriarhālās apziņas pasauli, kas jauc prātu un atņem orientierus, un iziet tam cauri var tikai sagatavoti īpašai iesvētīšanai noslēpumainajā kolektīvas bezapziņas  pasaulē). Pārvarot briesmas, Tēzejs izglāba Ariadni.  Šī izglābšana nozīmē Animas atbrīvošanu no pārņemtības ar mātes tēlu. Tikai pēc šī procesa pabeigšanas vīrietis iegūst spēju pa īstām uztvert sievietes.
J.Kosolobova sava rakstā “Zem Minotaura zīmes” pauž domu, ka psiholoģiskajā nozīmē katram no mums ir savs labirints un Minotaurs – akls sākums, kas dzīvo tumsā, labirinta centrā, mūsu dvēseles dziļumos. Labirints tradicionāli atspoguļo pasaules ilūzijas, kur ir tik grūti atrast savu ceļu, saprast, kam  tu esi lemts. Senas labirinta ceremonijas, kuras veica priesteri,  simbolizēja cilvēka dvēseles ceļu šajā pasaulē. Klīstot pa ilūziju labirintu, lai atrastu izeju, cilvēkam nepieciešams aiziet līdz labirinta centram, satikt tur Minotauru – savu noslēpumaino, bezapziņas daļu, un uzvarēt to.

Noslēgumā gribas atzīt, ka pateicoties šīm Minotaura simbola izpētes darbam, esmu ieguvusi jaunas atziņas, kas paplašina manu izpratni par cilvēku personības dziļumiem un par sevi pašu. Tagad, pamanot Minotauru savā Ēnā, mani vairs nepārņem šausmas, bailes un neizpratne. Spēju paskatīties viņam acīs. Aiz briesmoņa tēla varu ieraudzīt mazu puisēnu, kurš kā māk tā nes savu vecāku kļūdu nastu. Un šobrīd es jūtu sevī spējas sekot tam, lai Minotaura enerģija manī nepārtop par agresiju, kas nes postījumus, bet izpaužas ka drosme un spēks manas dzīves mērķu sasniegšanā.

 

Izmantotās literatūras saraksts

Борхес Х.Л. Дом Астерия. http://www.serann.ru/text/dom-asteriya-9256

Говорухина Е.А.К вопросу семантики быка в культах минойского Крита. http://lomonosov-msu.ru/archive/Lomonosov_2007/12/AH/Govorukhina.pdf

ГротштейнДж.С. «Внутренние объекты» или «химеры»: демоническая третья форма внутреннего мира. Опубликовано в Journal of Analytical Psychology, 1997, 41, 45-80. http://www.vpn.int.ru/index.php?name=Files&op=view&id=7559

Косолобова Е.  Под знаком Минотавра. http://www.newacropolis.ru/magazines/1_2001/Pod_znakom_Minotavra/
Кузнецова Н.В. Миф о Минотавре в культурном контексте ХХ века, АВТОРЕФЕРАТ, Московский государственный университет им. М.В. Ломоносова, Москва – 2009.http://www.dissercat.com/content/mif-o-minotavre-v-kulturnom-kontekste-xx-veka
Лосев А.Ф. Мифология греков и римлян, Москва, «Мысль», 1996. http://www.sno.pro1.ru/lib/losev2/index.htm
Рохас К. Мифический и магический мир Пикассо. http://www.picasso-pablo.ru/library/mificheskiy-i-magicheskiy-mir-picasso8.html

Рудзитис В. К отцу. VR grāmatu apgāds, 2009.

Соколов Ю. Е. Лабиринт как архетип http://www.zpu-journal.ru/e-zpu/2009/4/Sokolov/

Шекли Р. Лабиринт минотавра. http://www.litmir.net/br/?b=108108&p=142

Юнг К.Г.и последователи. Человек и его символы. Глава 2. Джозеф Л. Хендерсон. Древние мифы и современный человек http://gtmarket.ru/laboratory/basis/4121/4124

Минотавр:

http://animalspace.net/asanimals/asmythical/132-minotavr.html

http://mithology.ru/Minotavr.html

http://mythology.sgu.ru/mythology/linc_personag/minotavr.htm Мифологический гороскоп
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%B8%D0%BD%D0%BE%D1%82%D0%B0%D0%B2%D1%80  Минотавр

http://wiki.simbolarium.ru/index.php/%D0%9C%D0%B8%D0%BD%D0%BE%D1%82%D0%B0%D0%B2%D1%80

http://unusualanimals.info/mif/009.php

http://maap.ru/library/book/63/

Darbā piedāvātie attēli sameklēti https://www.google.lv/imghp?hl=ru&tab=wi&ei=TegmU4n9O4rb4QSWj4HoCg&ved=0CAQQqi4oAg, un var tikt aizsargāti ar autortiesībām.

Rīga, 2012.gada septembrī (ar 2014.gadā veiktiem papildinājumiem)

FacebookTwitterGoogle+Nosūtīt

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.